Eiropas basketbols bija izaudzis no īsajām bikšelēm un posās lieliem notikumiem. 1932. gada 18. jūnijā septiņu Eiropas valstu (Čehoslovākijas, Grieķijas, Itālijas, Latvijas, Portugāles, Rumānijas, Šveices) un Argentīnas pārstāvji Ženēvā parakstīja Starptautiskās basketbola federācijas dibināšanas protokolu un līdzās citiem bija arī LBS pārstāvja Jāzepa Šadeiko autogrāfs. Jaunā organizācija un tās vadība ķērās pie lietas, sākot organizēt pirmo oficiālo turnīru – Eiropas čempionātu.
Rīkotāji šveicieši kā pirmo termiņu noteica 1934. gada rudeni un augustā Latvijas valstsvienības kandidāti pulcējās uz pirmajiem treniņiem. Kad pienāca ziņa, ka tehnisku iemeslu dēļ turnīrs tiek pārcelts uz 1935. gada maiju, sagatavošanās darbi turpinājās. Tos uzraudzīja īpaša rīcības komiteja – „US” un LBS vadītājs Roberts Plūme, Jāzeps Šadeiko un 30 gadus vecais ASK treneris Valdemārs Baumanis. Koptreniņos tika iesaistīti 22 spēlētāji. Latvijas meistarsacīkstes, kas parasti tika spēlētas līdz martam, 1935. gadā beidzās 12. janvārī, lai labākie spēlētāji varētu mērķtiecīgi gatavoties lielajam notikumam.
Janvāra otrajā pusē Rīgā viesojās abu kaimiņvalstu izlases. Lietuviešu trīsdesmito gadu spožākās zvaigznes vēl nebija pārbraukušas no Amerikas un, iespējams, todien Rīgā nebija ieradušies pat paši labākie Lietuvas čempionāta dalībnieki, tomēr 123:10 – tas bija nopietns pieteikums. Galvenie lietuviešu grāvēji bija valstsvienības „veterāni” (abiem tā bija astotā(!) spēle Latvijas galvenajā komandā) Rūdolfs Jurciņš (41 punkts) un Jānis Lidmanis (43 – joprojām nepārspēts rekords), viņiem prasmīgi palīdzēja jau gana pieredzējušie Aleksejs Anufrijevs un Džems Raudziņš, bet par aizmugures drošību gādāja debitanti – aizsargu duets Eduards Andersons un Mārtiņš Grundmanis.
Pēc nedēļas Latvijas valstsvienība pārspēja Igaunijas izlasi – 35:18 (16:9). Ziemeļnieki tik pārliecinoši bija pārspēti pirmo reizi – tātad latvieši patiesi basketbolā kaut ko prot!
Komandas formula: 5+5
Labas sportiskās perspektīvas, cītīgs darbs treniņos un lielas neskaidrības par to, kā sagādāt ceļojumam nepieciešamos līdzekļus – tāda bija valstsvienības ikdiena, gatavojoties pirmajam Eiropas čempionātam. Maks tolaik bija Basketbola savienības priekšsēža un vienlaikus „Universitātes sporta” vadītāja Roberta Plūmes pārziņā, kurš izšķirošajā brīdī nekavējās šo trumpi izmantot: „Baumaņa kungs, sastāvā jābūt vismaz pieciem „Universitātes sports” spēlētājiem!” Valstsvienības galvenais sastādītājs palūdzis stundu pārdomām un, pastaigādamies pa Valdemāra(!) ielu, nonācis pie konstruktīva plāna – Rūdolfam Jurciņam, Eduardam Andersonam un Džemam Raudziņam vieta komandā pienācās spēlētprasmes dēļ, bet vēl divus studentus varētu paņemt līdz tālākā rezervē... Darījums apstiprināts!
Ar sagādāto naudu – Ls 800 braucienam atvēlēja Latvijas Sporta organizāciju apvienība, vēl Ls 1200 izdevās dabūt no Ministru kabineta īpašajiem līdzekļiem – pietika tikai vilciena biļetēm trešās klases vagonā 12 cilvēkiem. Desmit basketbolisti pārstāvēja piecas komandas. „Universitātes sports”deleģēja Rūdolfu Jurciņu, Eduardu Andersonu, Džemu Raudziņu, Edgaru Rūju un Andreju Krisonu, ASK – Jāni Lidmani un Visvaldi Melderi, „Starts” – Alekseju Anufrijevu, „Ķuze” – Mārtiņu Grundmani, „Gongs” – Herbertu Gubiņu. Komandu organizēt un trenēt Baumanim palīdzēja basketbolu spēlējušais vieglatlēts Rihards Dekšenieks. Delegāciju pavadīt Rīgas stacijā bija ieradušies divi žurnālisti. 36 stundas ilgā brauciena laikā lielākās neērtības sagādāja cietie soli, bet asākās emocijas – pārskatīšanās Berlīnes stacijā, kuras dēļ vīri gandrīz iekāpuši vilcienā uz Ķelni.
Pārliecinošs sākums
Patīkama ziņa gaidīja izlozē. Turnīram bija pieteikušās desmit komandas, un pirmajā kārtā Latvijas valstsvienība tika savesta kopā ar Ungārijas vienību. „Būs labi,” Valdemāra Baumaņa sejā nogurumu nomainīja smaids. „Ungāru spēles veids un basketbola izpratne ir daudz primitīvāka, nekā mūsu.” Tik daudz par spēku samēriem Eiropā jau zinājām, kaut arī spēle ar Ungārijas izlasi latviešiem bija pirmā valstssacīkste ar pretinieku ārpus Baltijas reģiona.
Vēsturisko spēli 1935.gada 2.maijā sāka Eduards Andersons, Mārtiņš Grundmanis, Aleksejs Anufrijevs, Jānis Lidmanis un Rūdolfs Jurciņš. Pirmo grozu Latvijas komandas labā guva Jurciņš, latvieši pārliecinoši kontrolēja bumbu (uzbrukuma laika limita vēl nebija), tiesa, tā labu laiku nekādi negribēja krist grozā. Septītajā minūtē rezultāts bija tikai 4:1 un malā sēdošie jau sāka pievērst uzmanību dažādiem blakus faktoriem – caur izstādes halles „Palais d’Expositions” (2000 sēdvietu un apmēram 3000 stāvvietu) stikla jumtu spēlētāju acīs spīdošajai pavasara saulītei un nelīdzenajai grīdai, no kuras bumba mēdza atlekt pavisam negaidītos virzienos.
Tomēr stipros no līdzsvara nespēja izsist nekas un Latvijas komanda patiesi bija stipra. Puslaiks – 20:7, bet pēc pārtraukuma deviņas minūtes ungāri nespēja gūt ne punktu. Kad rezultāts kļuva 31:7, Anufrijevu nomainīja Džems Raudziņš, bet Grundmani – Herberts Gubiņš. Ne šīs maiņas, ne ungāru rupjības spēku samēru neietekmēja. 46:12 bija turnīra pirmās dienas rekords, otrajā vietā atstājot Šveices komandas uzvara pār Rumāniju — 42:9. Latviešiem vieta Eiropas labāko piecnieka jau bija rokā!
1935. gada 2. maijs: Latvija – Ungārija 46:12 (20:7)
Latvija: M.Grundmanis (2), E.Andersons, A.Anufrijevs (10), J.Lidmanis (9), R.Jurciņš (23); Dž.Raudziņš (2), H.Gubiņš
Pusfināls: veiksme izlozē, pārsvars otrajā puslaikā
Turnīra izspēles shēma paredzēja, ka pieciem pirmo spēļu uzvarētājiem pirms pusfināla jāatsijā viens „liekais”. Aklā veiksme bija labvēlīga latviešiem, kuri varēja tribīnēs noskatīties, kā Šveices un Itālijas basketbolisti tērē spēkus savstarpējā cīņā (27:17), kā arī pie viena izpētīt nākamo pretinieku spēles stilu.
Spēle Šveice – Latvija sākās plkst.23. Mājinieki bija daudz cietāks riekstiņš par ungāriem, ko apliecināja Andreja Krisona ziņojums laikrakstam „Pēdējā Brīdī”: „Spēle visumā nebija saistoša. Abas vienības spēlēja ar piecvīru aizsardzību, bet latvieši bija noteiktāki. Viņi maz driblēja un daudz biežāk meta uz pretinieku grozu. Šveicieši vairāk lietoja garās piespēles un lielāko punktu skaitu ieguva no tālienes. Bieži zem groza, kad panākums šķita neizbēgams, šveicieši mūsējos turēja aiz rokām, grūda un darīja visu iespējamo, lai izjauktu metienu. Bet šo neatļauto spēli franču tiesnesis nemaz negribēja redzēt. Viņš tikai retos gadījumos deva sodus. Tas arī bija galvenais iemesls mazajam rezultātam. Spēles beigās, kad šveicieši redzēja, ka uzvarēt nevar, viņi palika sevišķi rupji. Tad mūsu vienība arī necentās uzbrukt un spēlēja vairāk savā pusē.”
Treneris Valdemārs Baumanis cīņā sūtīja jau tradicionālo pamatpiecnieku (Andersons, Grundmanis, Anufrijevs, Lidmanis, Jurciņš). Pirmo grozu guva Jānis Lidmanis. Tomēr šveiciešu centra spēlētājs Motjē bija cienīgs sāncensis latviešu līderim Jurciņam, tāpēc pirmā puslaika vidū pirmo (un pēdējo!) reizi šajā čempionātā latvieši nonāca zaudētājos — 5:10. Lūzumu izdevās panākt, dažādojot uzbrukumus un to smailē pārmaiņus izvirzot visus basketbolistus. Otrā puslaika sākumā mājinieki vēlreiz pārņēma iniciatīvu (18:18), taču latvieši nezaudēja mieru. Labu brīdi rezultāts nav mainījies, līdz mača rezultatīvākais spēlētājs Aleksejs Anufrijevs ar diviem soda metieniem un grozu no spēles atguvis vadību. Galotnē Jurciņš nostiprinājis Latvijas pārsvaru — 28:19.
«Latvieši ir skaisti atlēti. Viņi spēlē mierīgi, rāda augstas klases tehniku. Visas piespēles ir precīzi aplēstas. Vietu ieņemšana un bumbas metieni uz grozu — lieliski. Visi latviešu spēlētāji, it sevišķi Jurciņš — teicami metēji. Latvija redzami pierādīja, ka ir pārāka. Tikai tad nāk pārējās vienības,» Šveices laikraksts „La Tribune de Geneve”, jau pirms fināla solīja kroni sarkanbaltsarkanajai komandai. Starp citu, tā bija vēl viena veiksme – komandu tiesības izvēlēties kreklu krāsu noteica lozējot, un latviešiem allaž tikusi privilēģija spēlēt ierastajos karmīnsarkanajos tērpos..
1935. gada 3. maijs: Latvija – Šveice 28:19 (16:12)
Latvija: M.Grundmanis, E.Andersons (2), A.Anufrijevs (12), J.Lidmanis (4), R.Jurciņš (10); Dž.Raudziņš, H.Gubiņš
Fināls: pārsvars augumos un spēlētprasmē
Nakts pirms Eiropas čempionāta finālspēles pagāja priecīgās priekšnojautās. Pēc turnīra pirmajās dienās redzētā bīstamākie pretinieki šķita Čehoslovākijas basketbolisti, taču viņi pusfinālā bija zaudējuši spāņiem (17:21). Dienvidnieki bija iekrituši acīs gan ar vētraino ātrumu un sirsnīgo apkampšanos pēc katra groza gūšanas, gan arī paviršību, straujumā metot garām no visizdevīgākajām pozīcijām. Turklāt latviešu pusē bija ne tikai nosvērtība, bet arī augumu pārsvars.
Centra spēlētāja Jurciņa varenais stāvs kopā ar tolaik spēkā esošo noteikumu punktu – pēc gūtā groza spēle atsākās ar strīda bumbas izspēli laukuma centrā – patiesi izrādījās varens arguments cīņā ar Spānijas izlasi. Viens no Latvijas nemainīgā pamatpiecnieka dalībniekiem Aleksejs Anufrijevs pēcāk presē atklāja cīņas plānu. “Tā kā auguma ziņā mēs pārsniedzām ugunīgos ātros spāņus, tad jau pirms svarīgās sacensības nolēmām savu pretinieku pārsteigt ar centra kombināciju. Mums tas arī lieliski izdevās. Pārmaiņus no centra Jurciņš pasūtīja bumbu Lidmanim vai man, un tai brīdī viens no mums jau atradās pie pretinieku groza. Pāris minūšu laikā rezultāts jau vēstīja 9:0. Tad gan enerģiskie spāņi attapās, bet izrādījās jau par vēlu. Mēs bijām nodrošinājuši pietiekamu pārsvaru, lai turpinātu mierīgi spēlēt, cenšoties galvenokārt savu pārākumu paturēt.”
Spēli tiesājis šveicietis, kura spēles izpratne latviešus pilnība apmierinājusi. Spāņi pirmo grozu guva tikai spēles 11.minūtē un tuvāk par 9:6 vairs netika — 24:18! Ženēvā jau bija pāri pusnaktij, kad 4000 skatītāju acu priekšā Rūdolfs Jurciņš virs galvas cēla čempionāta galveno balvu — sudraba vīna trauku.
Latvijas valstsvienības treneris Valdemārs Baumanis pēc daudziem gadiem uzsvēra, ka uzvara bijusi pelnīta: „Man bija izdevies atrast piecus spēlētājus, kas viens otru lieliski papildināja. Aizsardzībā Mārtiņš Grundmanis un Eduards Andersons, centrā Rūdolfs Jurciņš, uzbrukumā Jānis Lidmanis un Aleksejs Anufrijevs vienlīdz efektīvi sadarbojās uzbrukumā un aizsardzībā. Latvijas vienība 1935. gadā ne tikai uzvarēja, bet ar savu spēli parādīja Eiropas lielvalstīm Francijai, Itālijai un Spānijai, kāds skaistums slēpjas basketbolā. Mūsu spēles pamatā bija amerikāņu sistēma, kuru mums tik iespaidīgi bija iemācījuši šīs valsts sporta speciālisti, kas pēc Pirmā pasaules kara darbojās Latvijā. Te jāpiebilst, ka latvieši bija apdāvināti skolēni.”
Līdz galam nenoskaidrots palicis tikai atsevišķu spēlētāju ieguldījums uzvarā. Vairāki avoti vēsta, ka finālmaču no pirmās līdz pēdējai minūtei aizvadījis tikai pamatpiecnieks, citos norādīts, ka divus punktus guvis arī Džems Raudziņš. Pats Valdemārs Baumanis 1990. gadā sarunā ar Latvijas žurnālistiem stāstījis, ka pirms finālspēles Raudziņš, apvainojies par viņam atvēlēto īso spēles laiku, atteicies sēsties uz rezervistu soliņa, tāpēc viņa vietā spēlei pieteiktajā septiņniekā iekļauts Melderis. FIBA arhīvā minēti astoņu pirmo čempionu vārdi, ieskaitot gan Raudziņu, gan Melderi. Bez oficiālajiem lauriem palika tikai Krisons un Rūja, kuri Ženēvā laukumā netika.
1935. gada 4. maijs: Latvija – Spānija 24:18 (16:12)
Latvija: M.Grundmanis (4), E.Andersons (2), A.Anufrijevs (2), J.Lidmanis (3), R.Jurciņš (11); Dž.Raudziņš (2), H.Gubiņš, V.Melderis. Treneri V.Baumanis un R.Dekšenieks
Spānija: Martins (6), E.Alonso (9), Monjē (1), Muskats (1), Ruano (1); Karbonels, Ortega, P.Alonso
Karstā sagaidīšana Rīgā
Divas dienas vēlāk varoņi ar Berlīnes ātrvilcienu atgriezās Rīgā un šoreiz stacija bija pilna sagaidītājiem. „Sajūsminātais pūlis pacēla basketbolistus uz rokām un nesa līdz izejai. Pāri visiem viskrasāk izdalījās komandas kapteiņa Rūdolfa Jurciņa stāvs, kas, laimē un patikā starodams, augstu virs galvas turēja izcīnīto Eiropas meistara kausu. Tālāk ceļš veda uz Švarca restorānu, kur notika uzvarētāju oficiālā godināšana” tā svinīgo brīdi grāmatā „Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes” aprakstījuši Vilis Čika un Arnolds Šmits.
Pie augstu paceltā karoga basketbolistiem draugu bija daudz. Pats galvenais suminātājs bija Ministru prezidenta vietnieks Marģers Skujenieks un, izmantojot augstā viesa klātbūtni, Valdemārs Baumanis steidza risināt stratēģiskas problēmas: „Jo sevišķi mēs izjūtam, cik ļoti mums Latvija trūkst labas vingrotavas un līdz ar to pareizas iepriekšsagatavošanās...”
Teiktais tika sadzirdēts un divus gadus vēlāk, tieši pirms Eiropas otrajām meistarsacīkstēm, Latvijas basketbols Rīgā tika pie moderna Sporta nama. Tas beidzot varēja uzņemt visus spēlēt gribētājus, kuru pēc vēsturiskās uzvaras Ženēvā kļuva aizvien vairāk.
Pirmo Eiropas čempionu skarbie likteņi
Ženēvas cīņu varoņiem bija dažādi likteņi. Mārtiņš Grundmanis, Aleksejs Anufrijevs, Visvaldis Melderis un Andrejs Krisons gāja bojā karā, Rūdolfs Jurciņš un Edgars Rūja pazuda čekas labirintos, Jānis Lidmanis, Džems Raudziņš, Herberts Gubiņš, Valdemārs Baumanis un Rihards Dekšenieks mūža otro pusi pavadīja trimdā. Līdz vecumdienām Latvijā nodzīvoja tikai Eduards Andersons, kurš piecdesmito gadu beigās atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes absolventam Eduardam Andersonam (1914-1985) aktīvā darbība dažādās sporta organizācijās padomju varas izpratnē sagādāja titulu "fašists". Jau 1938.gadā Andersons bija kļuvis par LU Prezidija konventa sporta vadītāju un darbojās arī Basketbola savienībā. Kad 1941.augustā sportisti tika saukti kopā uz „Atbrīvoto latviešu pirmo basketbola zibensturnīru”, tieši Andersons parakstīja emocionālu uzsaukumu kolēģiem, kurā netrūka spilgtu epitetu nežēlīgajai boļševiku varai. Cerības, ka sarkanā armija no Latvijas patriekta uz mūžīgiem laikiem diemžēl nepiepildījās un 1945.gadā Andersonam nācās mērot ceļu uz Sibīriju. Izsūtījums ilga 11 gadus. Pēc atgriešanās Latvijā Eiropas meistars sporta dzīvē vairs neiesaistījās, iztiku pelnīdams darbā Tramvaju un trolejbusu pārvaldē.
Mārtiņš Grundmanis (1913-1945) kara laikā dienējis leģionā un pēc Vācijas kapitulācijas ieslodzīts kara gūstekņu nometnē Ganību dambī, bijušajās fabrikas Provodņik telpās. Lai noskaidrotu sagūstīto personības, uz nometni vesti vietējo apstākļu un cilvēku pazinēji, tai skaitā bijušie biedrības Hakoah sportisti. Viens norādījis uz Grundmani kā drošības policijas darbinieku. Čekisti pierakstījuši viņa vārdu un Grundmanis, bīdamies no skarbām represijām, naktī pakāries.
Aleksejs Anufrijevs (1909-1945) gājis bojā sarkanās armijas (pēc dažām ziņām – diversantu vienības Sarkanā bulta) kaujās ar vāciešiem Kurzemē 1945.gada pavasarī.
Jānis Lidmanis (1910-1986) kara gados dienējis dzelzceļa policijā, 1944. gada oktobrī savas vienības sastāvā ar kuģi no Kurzemes evakuēts uz Vāciju. Pēc kara izceļojis uz Austrāliju. Miris Melburnā 1986. gada 29.novembrī 76 gadu vecumā.
Rūdolfs Jurciņš (1909-1947) pēc kara iesaistījās Latvijas Basketbola federācijas darbā, bet 1945.gadā tika apcietināts, apsūdzēts nelegālā ieroču glabāšanā un izsūtīts uz Sibīriju, kur 1947. gadā miris.
Džems Raudziņš (1910-1979) kā aktīvs Pērkonkrusta dalībnieks vācu laikā pabijis apcietinājumā, tomēr atbrīvots un kādu laiku organizējs sporta dzīvi Vidzemē. Kara beigās nokļuvis Vācijā, pēc tam izceļojis uz Austrāliju, kur strādājis par grāmatvedi. Miris Pērtā 1979.gada 13.decembrī 69 gadu vecumā.
Herberts Gubiņš (1914-1980) 1940.gadā repatriējies uz Vāciju, tur iesaukts armijā, kara laikā dienējis Latvijas teritorijā. Nokļuvis Sarkanās armijas gūstā, bet kā vācietis nevis latviešu leģionārs. No gūsta atgriezies Vācijā, pēc tam pārcēlies uz Kanādu, kur strādājis par arhitektu.
Visvaldis Melderis (1915-1944), leģiona 19.divīzijas leitnants, krita kaujā Latgalē 1944.gada 14.jūlijā 29 gadu vecumā.
Edgars Rūja (1911-1941) padomju okupācijas pirmajā gadā vadīja studentu un skolēnu pretošanās organizāciju Jaunlatvieši, 1941.gada aprīlī tika apcietināts un drīz gājis bojā.
Andrejs Krisons (1909-1945), leģiona 15.divīzijas leitnants, no ievainojumiem miris hospitālī Austrumprūsijā 1945.gada vasarā
Treneris Rihards Dekšenieks (1899-1981) kara beigās devās bēgļa gaitās uz Vāciju, kur četrdesmito gadu beigās vadījis treniņus pārvietoto personu nometnēs. Pēc tam izceļojis uz ASV, kur latviešu sporta dzīvē vairs nav iesaistījies.
Valdemārs Baumanis (1905-1992) divdesmitajos gados piedalījās pirmajās basketbola spēlēs Latvijā un arī pirmajās valstsvienības spēlēs, bet lielāko ieguldījumu devis kā treneris un basketbola dzīves organizētājs. Viņš vadīja Latvijas valstsvienību arī 1939. gada Eiropas meistarsacīkstēs Kauņā, kur latvieši izcīnīja otro vietu. 1943. gadā iesaukts leģionā, dienējis latviešu leģiona 15.divīzijas apgādes pulkā un kara pēdējos mēnešos bijis tā komandieris. Pats varenākais militārais manevrs majoram Baumanim izdevies 1945.gada maija sākumā – tieši desmit gadus pēc basketbolistu vēsturiskās uzvaras Žēnēvā – kad viņa vadībā apmēram 4500 latviešu karavīru izvairījās no bezjēdzīgas asinsizliešanas un nokļūšanas sarkanarmijas gūstā.
Amerikāņu okupācijas zonā Baumanis drīz vien atkal pievērsies tam, ko gribējis darīt visvairāk un pratis vislabāk – sporta dzīves organizēšanai latviešu karagūstekņu un bēgļu nometnēs. Kļuvis par pirmo latviešu sporta dzīves vadītāju Vācijā, Baumanis 1946.gadā sarīkojis latviešu futbola izlases cīņas ar labākajām vācu futbola vienībām, bet 1947.gadā – vērienīgu basketbola komandas „All Star de Riga” turneju pa Franciju. Tās laikā latvieši uzvarēja visās 10 spēlēs – tai skaitā 40:35 Parīzē pār „Championet Sports” komandu 10 000 skatītāju klātbūtnē. Šī vizīte devusi ieganstu Francijas presei atcerēties pirmskara cīņu bilanci un izlikties neredzam kutelīgo politisko kontekstu – viesi formāli bija uzskatāmi par Padomju Savienības pavalstniekiem, kas ceļoja bez „savas” valsts dokumentiem, bet PSRS tobrīd bija Francijas sabiedrotā.
Četrdesmito gadu beigās Baumanis apmetās Franciju, kur bijušais valstsvienības basketbolists un futbolists Aleksandrs Vanags viņam palīdzēja atrast basketbola trenera darbu klubā „CEP Lorient”. Baumaņa vadībā tas kļuvis par vienu no labākajiem Bretaņas apgabalā. 1954.gadā Francijas latviešu izlase Baumaņa vadībā uzvarēja 1.Eiropas latviešu basketbola meistarsacīkstēs, apsteidzot „zviedrus”, „vāciešus” un „angļus”.
Taču trimdu bija sasniegušas ziņas, ka padomju kara tiesa Rīgā leģiona majoram Baumanim aizmuguriski piespriedusi nāves sodu, un bija gadījumi, kad starp Austrumeiropu un Rietumeiropu nolaistais „dzelzs priekškars” nebija spējis pasargāt no čekas garās rokas. Tālāk no Eiropas dzīve šķita drošāka, un 1956.gadā Baumanis pārcēlās uz ASV, kur drīz kļuva par ASV Vidienes pavalstu latviešu sporta pārvaldes priekšnieku. Šajā amatā viņš sagaidīja Latvijas neatkarības atgūšanu. Pirmo Eiropas čempionu treneris aizgāja mūžībā Čikāgā 87 gadu vecumā 1992.gada 24. aprīlī. Bet viņa veikumu Latvijā katru gadu atgādina labākajiem jaunajiem basketbolistiem piešķiramais Valdemāra Baumaņa kauss.
Komentāri (0)